Nerātnās Dziesmas, M.M. — Lai arī kur viņa iet

Viņa līdz ar saullēktu kāju liek pie zemes,
Velns sāk raudāt no pazemes.
Patelles valdnieks ir viņai zem tupeles,
Jo tai kaķenei vienalga, ko par viņu domā peles.
Viņai dāvina rozes,
Bet mīl viņa vienkāršās tulpes: labas smaržas,
Īstus cilvēkus un skaistas kurpes.
Lai arī kur viņa iet, vienalga, saule lec vai riet,
Debesis krāsojas spilgtākās krāsās.
Viņa būs vienmēr tā, kas sagaidīs mājās,
Lai kā viņai klājas, neviena mūs pasaules veņa neatklājas.
Kad paliek par grūtu, lai kur viņa būtu,
Tā no draugs asaru rūgtu ikvienam,
Lai tas pie viņas mieru sev gūtu.
Viņa ir kā lauva: nebiedē to neviena kauja.
Ja kāds trūkumā pasniegs lūdzošu sauju, tā atdos pēdējo,
Pat ja no sevis atrautu.
Viņai bail nav vairs zaudēt, tik daudz dzīve likusi redzēt.
Viņa savu dvēseli nesaudzē,
Bet citus arvien ar mīlestību tā dziedē.
Un atceries vienu: ja vienreiz viņu zaudē,
No viņas baidās pat velns peklē,
Vairs pie viņas ceļu atpakaļ nemeklē.
Lai arī kur viņa iet, vienalga, saule lec vai riet,
Debesis krāsojas spilgtākās krāsās.
Viņa būs vienmēr tā, kas sagaidīs mājās,
Lai kā viņai klājas, neviena mūs pasaules veņa neatklājas.