Nerātnās Dziesmas, M.M. — Vecmāmiņai atkal gribas pisties

Vecmāmiņa no rīta mostas, skatās spogulī un laukā pošas.
Saka: "Šodien nevar mājās sēdēt,
Man ir traka vēlme kādu mīlēt." Zeķes velk un krāso lūpas,
Prātā viņai tikai seksa jūtas.
Kur tad palicis ir mans vecis?
Sen viņš mugurā nav man lecis.
Vecmāmiņai atkal gribas pisties,
Viņa gultā nevar nekādi rimties.
No rīta, vakarā un naktī, uncā, uncā, vienā taktī.
Vecmāmiņai atkal gribas pisties, nāc nu, vecais, šurpu,
Izbeidz lauzties.
Vecais, vecis, tēvs tikai sten,
Atkal vecā uz darbu mani dzen!
Uncā, uncā, uncā, uncā!
Vectēvs saka: "Man ir tik grūti,
Sāp man mugura un rīks uz sešiem." Vecā atbild: "Tu te vecais nepļūti,
Vai tad jāiet man pie večiem svešiem?" Viņa durvis cieši aizslēdz ciet,
Tā lai vecais nekur netiek iet.
Vectēvs klusi nebeidz lūgties: "Vecā, lūdzu,
Ļauj brīdi atpūsties." Vecmāmiņai atkal gribas pisties,
Viņa gultā nevar nekādi rimties.
No rīta, vakarā un naktī, uncā, uncā, vienā taktī.
Vecmāmiņai atkal gribas pisties, nāc nu, vecais, šurpu,
Izbeidz lauzties.
Vecais, vecis, tēvs tikai sten,
Atkal vecā uz darbu mani dzen!
Uncā, uncā, uncā, uncā!
Viņai gadi septiņdesmit, bet temperaments kā trīsdesmit.
Ārstai saka: "Atpūtieties," vecā saka: "Tu arī pievienojies!" Vecmāmiņai atkal gribas pisties,
Viņa gultā nevar nekādi rimties.
No rīta, vakarā un naktī, uncā, uncā, vienā taktī.
Vecmāmiņai atkal gribas pisties,
Viņa nevar nekādi mierā likties.
Kamēr sirds vēl krūtīs kvēl,
Viņa tikai saka: "Vēl un vēl!" Vecmāmiņai atkal gribas pisties,
Viņa gultā nevar nekādi rimties.
No rīta, vakarā un naktī, uncā, uncā, vienā taktī.
Vecmāmiņai atkal gribas pisties,
Viņa nevar nekādi mierā likties.
Kamēr sirds vēl krūtīs kvēl,
Viņa tikai saka: "Vēl un vēl!" Uncā, uncā, uncā,
Viņa tikai saka: "Vēl un vēl!" Uncā, uncā, uncā,
Viņa tikai saka: "Vēl un vēl!"