Nerātnās Dziesmas, M.M. — Traktorists Valdemārs

Valdemārs ar traktoru pa grants ceļu nesās, acis kā miglā,
Kabīnē vēl bamsītes valstās.
Mentus ierauga, tikai pasmaida viņš īgni,
Lai tik ķer mani un aiziet pa grāvjiem līkni.
Rīts vēl nav sācies, bet Valdis jau plostā,
Pie veikala lāsīte ar aliņu rokās.
Bārdā drupačas un jākā dīzeļa smaka, kaimiņiene krustu met,
Atkal būs diena traka.
Vecais Belarus rūc kā Nikens lācis mežā,
Puse ciema jau zina, būs atkal Valdim ķeza.
Viņš ar vienu roku stūrē, otrā tur polši,
Dzied pa visu lauku savu šķībo meldiņu.
Valdemārs ar traktoru pa grants ceļu nesās, acis kā miglā,
Kabīnē vēl bamsītes valstās.
Mentus ierauga, tikai pasmaida viņš īgni,
Lai tik ķer mani un aiziet pa grāvjiem līkni.
Kolhozs sen beidzies, bet Valdis vēl stilā,
Ar eļļainām biksēm un Adidas jakā zilā.
Krogā viņš karalis, maukurs ar slavu,
Un piektdienās izlaiž paskriet pie zirdziņu savu.
Ko tie menti man?
Viņš klaigā pie stūres: "Es šo ceļu pazīstu jau kopš bērnu dienā!" Un tad pa peļķēm,
Pa dubļiem, pa grāvi, traktors lec pa gaisu tuvu,
Labāk nestāvi.
Valdemārs ar traktoru pa grants ceļu nesās, acis kā miglā,
Kabīnē vēl bamsītes valstās.
Mentus ierauga, tikai pasmaida viņš īgni,
Lai tik ķer mani un aiziet pa grāvjiem līkni.
Kabīnē tukšās pudeles veļas un grab,
Radio spēlē vecu "Šlāgera aptauju".
Mēness virs čūņa kā mentu auto bāka,
Bet Valdemārs tik mizā: "Tā ir viņa māka!" Valdemārs ar traktoru pa grants ceļu nesās,
Acis kā miglā, kabīnē vēl bamsītes valstās.
Mentus ierauga, tikai pasmaida viņš īgni,
Lai tik ķer mani un aiziet pa grāvjiem līkni.
No rīta traktors ķērsām pie dīķa stāv,
Valdemārs siena kaudzē saldi krāc.
Ciems tikai nosmeitam, nemaz nav kaunā,
Pamodīsies un atkal sāksies viss no jauna.