Nerātnās Dziesmas, M.M. — Rudens Balāde

Kā kucēns no ķēdes skrien norāvies,
Vējš kā ērzelis bādā pēc ķēves miesas.
Uz augšu rauj jakas, plēš apkakles pēš,
Tad drebina augumus resnos un liesos.
Bet man ir labi, kad kamīns kuras,
Kad slapjums lēni pār logrūdiem krīt,
Vēl brendijs lielajā glāzē turas,
Pat malkas pietiks šodien un rīt.
Dzen dzērves prom, tik lapas gaisā lido,
Pa pirmo sniegu kaķu bariņš slīdo,
Bet istabā jau pazib pirmās godas,
Nu gluži tā kā zibenīgas lodes.
Mēs esam divi šajā mīlas peklē un zinām,
Ko kurš tagad kaisli meklē.
Es galvu iespiežu starp krūtīm tavām un paklausīgi ļaujos mīlas kavām.
Ei, slapjie, netīrie klaidoņi tumsā, kam vēji jauc prātus,
Bet matus ceļ, meklējiet patvertnes vārtrūmēs klusās,
Kad viesules lapas pār pasauli veļ.
Es sildīšu vienu, kam grūti no dabas,
Kas aukstuma vairāk kā paparde trīc,
Tai roku likšu uz trīcošas navas un sildīšu maigi,
Līdz sarkans aust rīts.
Dzen dzērves prom, tik lapas gaisā lido,
Pa pirmo sniegu kaķu bariņš slīdo,
Bet istabā jau pazib pirmās kodas,
Nu gluži tā kā zibenīgas lodes.
Mēs esam divi šajā mīlas peklē un zinām,
Ko kurš tagad kaisli meklē.
Es galvu iespiežu starp krūtīm tavām un paklausīgi ļaujos mīlas kavām.
Dzen dzērves prom, tik lapas gaisā lido,
Pa pirmo sniegu kaķu bariņš slīdo,
Bet istabā jau pazib pirmās kodas,
Nu gluži tā kā zibenīgas lodes.
Mēs esam divi šajā mīlas peklē un zinām,
Ko kurš tagad kaisli meklē.
Es galvu iespiežu starp krūtīm tavām un paklausīgi ļaujos mīlas kavām.